Par mani
Esmu klīniskais un veselības psihologs ar iepriekšēju izglītību pedagoģijā un valodniecībā. Ceļš līdz psihologa profesijai aizņēmis vairākus gadus, kaut par psihologu vēlējos kļūt jau pusaudžu vecumā. Iepriekš esmu strādājusi par audzinātāju bērnudārzā un skolotāju skolā, bijusi pedagogs Atbalsta centrā bērniem un ģimenēm. Sevis meklējumos, esmu apsvērusi dzīvi saistīt ar medicīnu, tādēļ devos uz Ameriku, kur gadu pavadīju, mācoties holistiskās medicīnas kursos. Par mediķi nekļuvu, taču interese par cilvēka bioloģiskajiem procesiem, psihes un ķermeņa saistību ir tikai auga, tādēļ izvēlējos kļūt tieši par klīnisko psihologu.
Pašreiz kā psihologs strādāju Jelgavas izglītības pārvaldē, kur vecākiem un pedagogiem sniedzu atbalstu bērnu audzināšanas jautājumos un veicu psiholoģisko izpēti, kā arī sniedzu individuālas konsultācijas savā privātpraksē. Esmu gadu praktizējusies psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ģintermuiža”, kur iegūtās klīniskās un praktiskās zināšanas ir pamats manā darbā ar klientiem, kas saskaras ar depresiju, trauksmi, psihosomatiku un citām emocionālām grūtībām, kas ietekmē ikdienu un attiecības.
Vairākus gadus mēģināju sevi atrunāt no šīs profesijas, jo šķita, ka tā emocionāli man būs par smagu, bet, laikam ejot, sapratu, ka neviena profesionālā joma mani nesaista vairāk kā psihologa profesija. Būt psihologam man nozīmē būt ar patiesu interesi un mīlestību pret cilvēkiem, vēlmi vairot iejūtību sabiedrībā, kā arī vēlmi turpināt izglītoties visu mūžu. Manuprāt, šī nav profesija, kurā kādu dienu būs sasniegti zinību griesti un kur varēšu teikt, ka tagad es zinu un esmu sasniegusi visu. Šie aspekti pamodina dzirksti un piešķir dzīvei garšu. Vēl studiju laikos, veicot dažādus testus, nonācu pie atziņas, ka viena no lielākajām manas dzīves vērtībām ir izaicinājums. Ikdienas rutīna, paredzamība ir tā, kas man atņem enerģiju, taču izaicinājums ir tas, kas man dod iedvesmu un enerģiju. Priekš manis psiholoģija ir pozitīvā izaicinājuma joma – tik daudz kā interesanta, neparedzama, saistoša un jēgpilna. Lai arī cilvēku grūtības mēdz būt līdzīgas, nav divu vienādu cilvēku un nav divu vienādu risinājumu.
Darbā ar klientiem pielietoju KBT pamatmetodes, iekļauju somatiskās un apzinātības prakses, kā arī bieži noderīgs ir darbs ar iekšējo bērnu. Man sirdij tuvs ir eksistenciālisms un stoicisma filozofija – tā fundamentāli ir ietekmējusi manu pasaules redzējumu, kā arī skatījumu uz dzīvi, tās augšām un lejām. Saskaņā ar stoicismu sāpīgi notikumi ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, ar ko saskaras visi cilvēki bez izņēmuma. Šī doma, kaut kādam var likties nomācoša, man šķiet atbrīvojoša un palīdzoša pieņemt dzīves peripetijas, jo tās gluži vienkārši ik pa laikam piemeklē mūs katru. Tāpat stoicismā tiek uzsvērts, ka ārējie apstākļi, lai kā mēs censtos, nav mūsu kontrolē (piemēram, ko citi par mums padomās, kā citi reaģēs utt.). Bet mūsu kontrolē ir mūsu domas, uzvedība, mūsu attieksmes. Arī šī doma šķiet atbrīvojoša – ļaut būt tam, kas ir, jo to tāpat es nevaru ietekmēt.
Mans mērķis darbā ar klientiem ir palīdzēt viņiem dziedināties un atrast savu iekšējo spēku, kā arī palīdzēt viņiem attīstīt veselīgas stratēģijas grūtību pārvarēšanai. Tādēļ darbā cenšos savienot gan iejūtīgu atbalstu, gan aicinājumu uz praktisku darbību, ņemot vērā klienta vajadzības un individuālo tempu. Es neesmu par ilgstošu talk therapy jeb fokusēšanos uz ilgstošu atbalsta sniegšanu, tikai sarunājoties un uzzinot par ko jaunu un palīdzošu. Meklējot psiholoģisku palīdzību pati, sapratu, ka pie izmaiņām var nonākt tikai kaut ko darot, kaut pavisam nedaudz. Zināšanas var būt palīdzošas, bet reālās pārmaiņas rodas tad, kad mēs rīkojamies.